Ar šo shematisko un jau iepriekš noteikto uzbūvi hernhūtiešu dzīvesstāsti atšķiras no autobiogrāfijas modernajā izpratnē. Tas vislabāk redzams veidos, kādos atklājas rakstītāju individualitāte. Hernhūtiešu autobiogrāfijām raksturīga vienlaikus gan individuāla, gan kolektīva ievirze. Kaut gan tajās svarīga ir koncentrēšanās uz savu “es” un savu iekšējo dzīvi, personiskā pieredze tiek ievietota noteiktā struktūrā, kas rakstītājiem bija pazīstama no citiem dzīvesstāstiem un kas saplūda ar piētisma ideāliem, ļaujot savu dzīvi izklāstīt kā shematisku vispārinājumu. Šis vispārinājums ietvēra izpratni par savu dzīvi kā dvēseles glābšanas progresu, vienlaikus iekļaujot gan sāpīgākos kārdinājumu un lepnības mirkļus, gan patvēruma atrašanu, novēršoties no laicīgās pasaules. Stereotipiskumam bija vēl kāds būtisks mērķis: autobiogrāfiju rakstīšana stiprināja hernhūtiešu kopienas identitāti, piederības izjūtu plašākai grupai. Tāpat biogrāfijās vērojama brāļu draudzei svarīgā vēsturiskuma apziņa, piemēram, K. C. Balodis savā dzīves stāstā rūpīgi uzskaita gan Krievijas carus, gan savus muižkungus un mācītājus, kuri mainījušies viņa dzīves laikā: “Apakš 10 muižas-kungiem esmu dzīvojis, nevien pazemīgi kalpodams, bet viņus pēc to Apustuļu vārdiem gādādams un no sirds mīlēdams. Divi muižas Valdnieki it sevišķi man jāpiemin, Schramm un Blauabi, abi mani ļoti mīlēja, par to es gan kaunos, ka ne biju vērts viņu mīlestības. Šie divi pieminēti muižkungi katrureiz, kad no viņiem ko lūdzu, mani žēlīgi paklausīja, nevien priekš sev, bet ar priekš citiem kur vien laba vaijadziba bij, allaž to grūtību atvieglināja. [..] Apakš 9 Mācitaju apkopšanas līdz šodien apkopts un vadīts. No pirma macītaja (Lader) kristīts un uz svēta Vakariņu iesvētīts. [..] Visi mācītāji ir bijuši man labpratīkami, un mani mīlējuši, bet par visām it sevišķi Julius Walter paliek man viss mīļākā pieminēšanā. Viņa mīlestības pilni sprediķi man līdz šodien laba pieminēšana paliek.”Savus dzīvesstāstus pierakstīja gan vīrieši, gan sievietes. Reliģiskās izaugsmes attēlojums bija līdzīgs abu dzimumu autoru darbos, tomēr svarīgi, ka sievietes iekļāvās rakstīšanas procesā kā līdzvērtīgas hernhūtiešu kustības dalībnieces. Mūsdienās dzimtes studiju pētnieki īpašu uzmanību pievērš ne vien sieviešu līdzvērtībai radošajās aktivitātēs, bet arī atšķirībām starp sieviešu un vīriešu rakstību, piemēram, ģimenes un sociālo norišu attēlojumā.

Latviešu valodā tulkojumos pierakstītas dažādu zemju hernhūtiešu biogrāfijas, taču etniskā izcelsme nerada šķēršļus, jo reliģiskā pieredze vieno gan dažādas tautības, gan kārtas. Autobiogrāfijas ir lasāmas gan kā personiski stāsti par reliģisko izaugsmi un ceļu uz pestīšanu, gan arī kā sociālās vēstures avots. Lai gan to tiešais mērķis nebija dokumentēt laikmeta sociālo realitāti, tajās ir saglabājušās interesantas kultūrvēsturiskas detaļas, kas ļauj tuvāk iepazīt 18. gadsimta zemnieku dzīvi. Piemēram, Podiņa Mārtiņa dzīvesstāstā aprakstīti gan hernhūtiešu tētiņi, gan arī luterāņu mācītāji, tostarp Georgs Heinrihs Loskīls (Loskiel, 1740–1814), kas vairākkārt atbalstījis Mārtiņu. Šis dzīvesstāsts paver interesantu ieskatu Vidzemes brīvā zemnieka dzīves gājumā: Liepas pagastā dzimušais zemnieks kalpojis Ķieģeļmuižā pie kunga, kuru divreiz pavadījis uz Pēterburgu. Par saviem nopelniem ieguvis tiesības par 70 dālderiem pirkt brīvības grāmatu, viņš savas gaitas, meklējot labāku iztikšanu un cīnoties ar skauģiem, turpinājis Sprēsliņos, tad pārcēlies uz Ervāli Kurzemē, atgriezies Vidzemē, kur strādājis Straupē, tad pārcēlies uz Skulti, pēc tam dzīvojis Augstrozē, Trikātā, kādu laiku Rīgā, līdz nomiris Ropažos, kur apbedīts.

Lielākais uzsvars autobiogrāfijās ir uz cilvēka iekšējo dzīvi, nevis ārējiem notikumiem. Izņēmums ir Jūrmalas Andreja dzīvesstāsts, kurā aprakstīti gan fiziski konflikti, kuros viņš nonācis, gan tādas epizodes kā, piemēram, sastapšanās mežā ar lāci. Līdzās grēkiem, kas lielākoties fiksēti vien pieminējuma veidā un bez detalizēta izklāsta, starp nozīmīgiem dvēseles dzīves notikumiem, kas aprakstīti autobiogrāfijās, minamas tikšanās ar brāļiem un māsām un lasītās grāmatas, kas mainījušas garīgo pieredzi. Podiņa Mārtiņš šādi apraksta tikšanos ar kādu vācu brāli: “Viena pieminēšana no m. Tētiņa Hesse man ir neaizmirstama. Viņš runāja pie Puišu Kārtas par to samaitāšanu un vājību tās miesas un dvēseles un par to prieku, ko tāds var baudīt, kas ar visām savām vainām ikdienas pie Pestītāja kājām nometās. Viņš līdzināja to kārtu vienam ūdens krājumam, kam ikdienās vaijaga iztecēt un atkal jaunam ietecēt, citādi viņš smird un neder nekam. Tas man par lielu izskaidrošanu bij un dziļu iespiešanu deve.” Savukārt neredzīgās Spāriņa Annas dzīvesstāstā uzsvērts iespaids, kādu uz viņu atstāj garīgās dziesmas: “Tāpēc viņas sirds un acis pārplūde katru reiz, kad no šā Dvēseļu mīļotāja tapa dziedāts jeb runāts, viņa labrāt ar vien gribēja dziedāt, un kad tas Pestītais, un viņa liela mīlestība uz nabagiem grēciniekiem, jaukos peršos tika apdziedāts, tad daudzreiz par visu miesu drebēja un no prieka, pateicības un mīlestības asaras kā upīte tecēja, no tām tukšām actiņām.”

Dzīvesstāstu rakstītāju gara un dvēseles dzīves ietērpšana vārdos visu lietu centrā izvirzīja personību tās veselumā. Tā kļuva par veidu, kādā ar iekšējo pārdomu palīdzību tika panākta harmoniska saplūsme ar Dievu. Dziļas pašanalīzes un emocionalitātes pilno tekstu rakstīšana kļuva par brīvības izpausmi, bet dalīšanās ar otru savos pārdzīvojumos stiprināja līdzīgi domājošu Vidzemes latviešu kopības sajūtu. Savas ticības pārbaudīšana un kārdinājumu pārvarēšana, kad tā tika pierakstīta, kļuva par iedvesmojošu paraugu citiem. Tas ļāva paraudzīties uz savu dzīvi no cita skatupunkta. Lasot autobiogrāfijas, mēs redzam modernā indivīda veidošanos zemnieku sabiedrībā, proti, rakstīšana deva iespēju sistematizēt un sakārtot savu dzīvi, kā arī retrospektīvi dokumentēt galvenās stadijas dvēseles glābšanas procesā.

Sanita Briežkalne, Pauls Daija

Dzīvesstāsti

Pēteris Bračs (1816 – 1892)

Mēdzūlas Līcu nomas saimnieks, autobiogrāfija “Tā liela Dieva apžēlošana 1847. g.” ir paša Pētera Brača rokrakstā.

Birzuļa Jēkabs (1740–1771)

Tika apbedīts Smiltenē, neprecēto Brāļu kora strādnieks.

Jēkabs Balodis (1788–1870)

Saimnieks. Dzimis Valmiermuižas Ķelderu mājā. Franča Baloža vecvectēvs, skolotāja Voldemāra Dāvida Baloža un dzejnieka Rietekļa vectēvs. Bija sieva Trīna un dēls Dāvis.

Jūrmalas Andrejs (1752–1826)

Vaļinieks (bezzemnieks)

Zaļkalna Baba (? –1767)

1759. g. piedzīvoja modināšanu, precējusies, darbojās ap Mārcienu, Valmieru.

Kundža Kača (1733–1764)

Precējusies ar hernhūtieti, bija trīs bērni, no kuriem tikai viens dzīvoja ilgāk par māti.

Ķiegaļa Pēteris (1711–1803)

Dzimis Liepā, bija sacītājs Lodes saiešanā.

Ķīša Pēteris  (1699–1771)

Kalējs, grāmatu izplatītājs, pirmais zināmais grāmatu tirdzniecībā iesaistītais latvietis (Elizabetes Magdalēnas fon Hallartes uzdevumā Valmiermuižā pārdeva grāmatu “Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas” (1742)), mācījies pirmajā latviešu skolotāju sagatavošanas seminārā Valmierā.

Līvas Laurs (?–1764)

Tika “modināts” Lielās Atmodas laikā (1739), tikai 1764. gadā uzņemts hernhūtiešos.

Naudiešu Pēteris

Dzīvojis Mārcienā, tika “modināts” 1743. g., apprecējās 1751. g., sieva nomira 1757. g., apprecējās otrreiz 1759. g.

Podiņa Lauris (1720–1775)

Priekuļu zemnieks, amatnieks, pirmais vārdā zināmais latviešu grāmatsējējs. 1742. gadā piederējis Liepas hernhūtiešu saiešanai, 1749. gadā darbojies neprecēto brāļu korī, 1770. gadā apprecējis hernhūtieti Marris, bija divi bērni, no kuriem viens nomiris.

Podiņa Mārtiņš (1728–1797)

Priekuļu zemnieks

Podiņa Trīne (1738–1766)

Dzimusi Valmiermuižā, bija precējusies.

Ruģēna Kača (1720–1772)

Bijusi slimo kopēja, 30 gadu vecumā apprecējusies, 6 bērni, no kuriem 3 drīz miruši. Viņai bija māsa, arī hernhūtiete.

Spāriņa Anna (1787–1837)

Dzimusi Raunas Jaunas muižas pagastā, Spāriņa mājā. 1810. gadā kļuvusi neredzīga. 1817. gadā nonākusi nabagmājā pie Raunas baznīcas, kur tuvumā bijušas trīs saiešanas. Sēdējusi pie baznīcas ar adīkli rokās, pelnīja iztiku ar adīšanu un vērpšanu. Zināja daudz dziesmu, lūgšanu un dzejojumu (tautasdziesmas?).

Juliāne Vernere Juliane Werner (1812–?)

Anna Jansone Anna Janson (1754–1828)

Dāņu hernhūtiete

Dāvids Zigmunds Krīgelšteins

Vācu hernhūtietis, dzimis Saksijā Baucenē.

Elizabete Denīsa Elisabeth Dennis (1741–1822)

Angļu hernhūtiete

Ferdinants Lamberts Ferdinant Lambert (1781–1843)

Vācu hernhūtietis

Henriete Rencinga Henriette Renzing (1782–?)

Vācu hernhūtiete, Brāļu draudzes diakona Brīkūža (Birkavas) distriktā Frīdriha Heinriha Rēhlinga (Friedrich Heinrich Röchling, 1823–?) dzīvesbiedre

Jānis Asmanis Johann Assmann (1739–1829)

Vācu hernhūtietis, dzīvesstāsts vācu valodā publicēts periodiskajā izdevumā Nachrichten aus der Brüdergemeine 1830, Bd. I, S. 617–640.

Jānis Doblers Johann Döbler (1811–1865)

Vācu hernhūtietis

Jūdīte Kvita (Juditha Quitt, dzimusi Šindlere – Schindler) (1683 – 1763)

Nozīmīgas Morāvijas brāļu ģimenes locekle.

Langerfelde (1733–?)

Vācu hernhūtiete

Marija Sūla (?–1823)

Dāņu hernhūtiete, mirusi Dānijā Kristiansfeldā hernhūtiešu centrā.

Marija Džonsa Mary Jones (1784–1864)

1800. gadā nogājusi basām kājām 42 km, lai par pašas ietaupīto naudu iegādātos Bībeli personīgai lietošanai, kļuvusi par literāru tēlu.

Mihaels Ješke Michael Jäschke, čehiski Ježek (1701–1772)

Morāvijas brāļu ģimenes loceklis, viens no Hernhūtes dibinātājiem.

Salstrēma Sällström (1763–1800)

Zviedru hernhūtiete