Hernhūtiešu dziesmas un to nozīme latviešu kultūrā[1]

Hernhūtiešu misija Vidzemē, kā zināms, sākas 1729.gadā ar Kristiāna Dāvida un brāļu Fīdleru ierašanos. Laikam gan pirmās Brāļu draudzes dziesmas latviešu valodā ir tulkojis vācu brālis Magnuss Frīdrihs Buntebarts (Buntebarth, 1718?-1750) 1738.gadā, otrajā gadā pēc savas ierašanās Vidzemē, kad viņš jau jūtas pietiekami izmanīgs latviešu valodas pratējs un ir pilnīgi iesaistīts misijas darbā latviešu zemnieku vidū. Un tā nav nejaušība – tieši Buntebarts arī apmācījis latviešus melodijas noturēšanā un dziedāšanā pēc notīm.[2] Buntebarts kļūst arī par pirmo Brāļu draudzes dziesmu grāmatas sastādītāju un tās tekstu tulkotāju – krājums ar Vidzemes ģenerālsuperintendenta Johana Fišera ieteiktu neitrālu virsrakstu Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas un Vidzemes latviešu Brāļu draudzes rosinātājas Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes  finansiālu atbalstu tiek publicēts Kēnigsbergā 1739.gadā reizē ar otro revidēto latviešu Bībeles izdevumu un tajā ir 33 dziesmas. Ar šo Brāļu draudzes dziesmu grāmatu latviešu literatūrā pirmoreiz ienāk krietns skaits vācu piētistu tekstu, kā arī vācu hernhūtiešu dziesmas. Kustībai ejot plašumā, rodas nepieciešamība pēc jaunām dziesmām un jaunas dziesmu grāmatas. Šajā 1742.gadā publicētajā izdevumā ar 235 tekstiem[3] atrodamas arī  25 dziesmas jeb  ¾ no visiem 1739.gada dziesmu grāmatā iekļautajiem tekstiem.  Arī nosaukums palicis vecais – „Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas”. Cenas dēļ – viens orts – grāmata iegūst iesauku orta grāmatiņa.  Grāmatai ir vēl divi atkārtoti izdevumi 19. gadsimtā – 1852. un 1854.gadā.

Skatīt vairāk
18.gadsimta 40. un 50.gados, tātad klusā gājiena laikā, Marienbornā un Barbijā nāk klajā vēl trīs krājumi ar hernhūtiešu dziesmām. Pirmais -Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa „Common Prayer” (Marienborn, starp 1745 -1748), pēc tā pirmajiem burtiem tautā saukts par Cērpuli. Grāmata satur lūgšanu, 14 litānijas jeb garīgus dziedājumus un 2 pielikumus ar Brāļu draudzes dziesmām – kopskaitā 93 jauniem, iepriekš netulkotiem tekstiem.  Iespējamais tekstu tulkotājs joprojām ir Magnus Buntebarts, kā korektors varētu būt darbojies latvietis Skangaļu Jēkabs (1723-1801). Šis izdevums, manuprāt, ir īpaši interesants vairāku iemeslu dēļ – tam ir ierobežota izplatība (tikai uzticības personām)[4] un pirmo reizi latviešu grāmatniecībā lietots nosaukums angļu valodā. Tas, pirmkārt, precīzi atklāj kustības garīgā līdera Cincendorfa ieceri un mērķi, kā raksta Dītrihs Meijers, „ starp 1739 un 1744 radās visas svarīgākās liturģiskās formas, kas vairs nebija orientētas uz mesas formu kā luteriskais dievkalpojums. Tas attīstījās no Ambrozija slavas dziesmām, Te Deum  Laudamus, vai no luteriskajā baznīcā lietotās litānijas[5]”. Tādējādi dievkalpojumā dziesma kļūst par sarunu starp draudzes locekļu grupām un dievkalpojuma vēsts vienu no galvenajiem nesējiem. Otrkārt, šī dziesmu grāmata brīnišķīgā kārtā kā toreiz, tā šodien arī latviešu lasītājam ļauj izsekot uzskatu maiņai kustības iekšienē, bet jo īpaši – paša Cincendorfa domu pasaulē. 18.gadsimta 40.gados Brāļu draudzes dziesmas iegūst jaunu, varētu pat teikt ekstravagantu tēlainību, aicinot ticīgo iepeldēt, domāju, īpaši nepārspīlēju, pilnīgi negaidītā sirreālā telpā. Kā iemeslu tam pētnieki min gan Cincendorfa jauno pieredzi misijas darbā pie Amerikas indiāņiem[6], gan pārmaiņas  paša personiskajā dzīvē, gan atsaucīgi uzņemto jauno tēlu un ideju transformācijas draudzēs.[7] Šīs pārmaiņas spilgti raksturo divi aspekti –pirmais: pavērsiens uz sarunu ar draudzi kā ar bērnu, uzrunājot vienkāršā un viegli saprotamā valodā, izmantojot dabas tēlus un lietojot pamazināmās formas. Otrs aspekts saistāms ar erotiku un seksuālajiem motīviem, novedot ideju par draudzes un indivīda laulībām ar Jēzu līdz galējībai un tuvinot reliģisku pārdzīvojumu seksuālam aktam. Cietēja Jēzus tēls pie krusta, bet jo īpaši viņam cirstās brūces, Jēzus sāns, sānu brūce, vāts jeb lietojot grieķu vārdu pleura (`sāns` un tādu to atrodam arī latviešu tekstos), kļūst par galveno meditācijas un jūsmas objektu. Tulkojumā galvenokārt izmantots Hernhūtes dziesmu grāmatas 12. pielikums un arī atsevišķi teksti no tā četriem papildinājumiem[8]. Šis ir viens no visvairāk kritizētajiem Cincendorfa krājumiem, kura sastādīšanā, kā viņš pats raksta, piedalījušies cilvēki ar visai atšķirīgām gara dāvanām un domāšanas principiem[9], tas ir arī vienīgais krājums, kurā izmantoto tēlainību pats Cincendorfs jau 40.gadu beigās uzskatīja par pārspīlētu un nederīgu.

50.gadu otrajā pusē Barbijā nāk klajā vēl divas latviešu dziesmu grāmatas, pirmā:   Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmiņas..(Barbija, 1757) , kuras iespējamais avots ir Londonas izdevums „Der Gesang des Reigens zu Saron”, tautā saukta par Zārona grāmatiņu; otrā: Viens krājums ar jaukām Litānijām, Svētku un amata dziesmiņām (Barbija, 1759), kuras iespējamais avots varētu būt „Das Litaney Büchlein” (Barbija, 1757) un tās otrais pielikums „Der zweite Anhang zum Litaney Büchlein..” (Barbija, 1758). Klusā gājiena laikā (1743-1764) vācu brāļi rosina hernhūtiešu dievkalpojumos izmantot arī luterāņu dziesmu grāmatās atrodamos tekstus, bet 1769.gada vasarā notiek atgriešanās pie Orta grāmatas (1742) un Zārona grāmatas (1759). Pēdējā, kas tēlainības ziņā atgādina Cērpulī atrodamo tekstu īpatnējo gaisotni, gan mērenākās formās, latviešu Brāļu draudzes literatūrā nostiprina jaunu tradīciju – dziesma kā dažādu dziesmu fragmentu kompilācija, kuru var papildināt arī sastādītāja paša sacerēts pants. Tādējādi dziesma kā viena autora darbs zaudē nozīmi, autora pozīcijā nonākot sastādītājam.

Viens no spilgtākajiem latviešu Brāļu draudzes dziesminiekiem ir Kurzemes mācītāja dēls un misionārs  Georgs Heinrihs Loskīls (Loskiel, 1740-1814). Brāļu draudzes īpatnējais garīgums Loskīlu saista kopš astoņu gadu vecuma, kad Rindā kā mājskolotājs ierodas Brāļu draudzes loceklis Johans Hifels. 16 gadu vecumā Loskīls kļūst par īstenu hernhūtieti. Viņš studē teoloģiju un medicīnu Halles un Barbijas augstskolās un strādā kā skolotājs un teologs Brāļu draudzes centros Vācijā un Holandē. 18.gadsimta 70.gadu vidū Loskīls atgriežas Vidzemē Rubenes draudzē un te pavada aptuveni desmit turpmākos gadus, vēlāk pārceldamies misijas darbā uz Pēterburgu, Vāciju un visbeidzot Amerikas Savienotajām Valstīm, kur 1814.gada 23.februārī Pensilvānijā viņš mirst. Latviešu literatūras vēsturē Loskīls pazīstams ar savu pustūkstoti Brāļu draudzes dziesmām, kas, sekojot hernhūtiešu literatūras tradīcijai, rakstītas, variējot plaši pazīstamos motīvus un tēlus. Loskīla dziesmu cilmes jautājums vēl ir pētāms[10]. Interesanti atzīmēt, ka atšķirībā no Buntebarta un Heses, kuru tulkotie teksti uzrunāja latviešus kā brāļus citu brāļu – draudzes locekļu vidū, Loskīls savas dziesmu grāmatas „Garīgas dziesmas, Dievam par godu un slavu” (1790) ievadā, pārfrazējot Jāņa 2. vēstules 3.pantu, uzrunā tieši latviešus: „Visiem Latviešiem lai ir žēlastība, apžēlošana un miers no Dieva tā Tēva un no tā Kunga Jēzus Kristus, tā Dēla tā Tēva, iekš patiesības un mīlestības”. Tomēr nacionālā elementa loma Loskīla tekstos nav arī pārspīlējama, nekur citur ko līdzīgu neatrodam.  Atšķirībā no iepriekš publicētajām dziesmām Loskīla tekstos nav tikpat kā nekā no pārspīlēta jutekliska misticisma, šķiet, viņš pat distancējas no fiziskas Jēzus klātbūtnes izjūtas. Joprojām akcentējot Jēzus kā drauga un brāļa būtisko nozīmi cilvēka liktenī, Loskīls pievēršas arī Dieva slavinājumam, daudzos tekstos Jēzu nepieminot vispār. Loskīls ir vienīgais no Baltijas latviešu draudzēs strādājušajiem mācītājiem, kura  teksti ir starptautiski pazīstami un iekļautu mūsdienu vācu evaņģēliskās Brāļu draudzes dziesmu grāmatās[11]. Atbilstoši Brāļu draudzes tradīcijai, Loskīls visu uzmanību velta dziesmu saturam un jūtas kustinošai tēlainībai, tā apliecinot Brāļu draudzei tik būtisko ticības kā pārdzīvojuma aspektu. Un šie ļoti emocionālie 18.gadsimta otrās puses teksti atbalso arī laikmeta literatūras modes tendenci – sentimentālismu.  Loskīla „Garīgas dziesmas, Dievam par godu un slavu“ (1790, pēc priekšvārda parakstīšanas vietas saukta par Pēterburgas grāmatiņu, pēc maksas – arī par Dāldera grāmatiņu) piedzīvo 10 atkārtotus nerediģētus izdevumus vēl līdz 1911.gadam (1813, 1841, 1843, 1848, 1853, 1862, 1867, 1872, 1911) , savukārt viņa „Liturģijas jeb slavas dziesmas un lūgšanas ar simts garīgu dziesmu pielikumu“ (1797) piecus atkārtotus izdevumus (1830, 1840,1847, 1851, 1866).

Dažas hernhūtiešu dziesmas galvenokārt no Buntebarta latviskotā krājuma „Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas” (1742) kopš 1756.gada publicētas arī tradicionālajās Vidzemes latviešu luterāņu draudzēs lietotajās dziesmu grāmatās[12]. Piētisks noskaņojums daļā Vidzemes draudžu mācītāju saglabājas vēl 19.gadsimtā, kad pārvarēts teoloģiskā racionālisma vilnis un Kurzemes un Vidzemes latviešu luterāņu draudzes atgriežas pie vecajām 18.gadsimta dziesmu grāmatām, tās papildinot ar jauniem tekstiem. Tas ir laiks, kad pirmo reiz šajos krājumos lasāms arī tā Dieva kalpa Johana Georga Loskīla vārds  un publicētas 40 viņa dziesmas. Loskīla oriģināli ir laboti. Galvenokārt labojumi saistīti ar tekstu transformāciju luteriskā gultnē.

Atjaunotajā (pēc 1846) 19.gadsimta Vidzemes dziesmu grāmatā iekļuvuši daudzi iepriekšējo laikmetu dzejnieku piētistu un Brāļu draudzes locekļu teksti, tā piemēram, gadsimta beigās, kad nāk klajā izdevums ar tekstu autoru sarakstu, kas grupēts atbilstoši baznīcas vēstures posmiem, tajā atrodam, gan pulciņu dziedātāju, kuru dziesmās vairāk sirdsjūtas parādās, gan Spenera draugus un mācekļus un kas vēlāki pie Halles turējās, gan turpat tālāk Hernhūtes Brāļu draudzes dziesminiekusNikolaju Ludvigu Cincendorfu, Gotfrīdu Neimani, Karlu Bernhardu Garvi, Henrieti Mariju Luīzi fon Haini, Johanu Dipelu un Mateusu Štahu.

Par salīdzinoši noslēgtā modeļa noturīgumu liecina arī latviešu rokraksta Dziesmu grāmatas jeb precīzāk – dziesmu burtnīcas. Atsaucoties uz literatūrvēsturnieka Alekseja Apīņa (1926-2004) Brāļu draudzes rokraksta literatūras katalogu[13], šobrīd zināmas 12 dziesmu burtnīcas, senākās no tām saistāmas ar 18.gadsimta otru pusi, piemēram, Kalniešu Jēkaba pieraksti izdarīti Alojas / Allendorf vai Puiķles/ Puikeln pagastā ap 1782.gadu[14], jaunākās – ar 19.gadsimta beigām[15]. Šajos krājumos atrodam 1) fragmentāri norakstītas un variētas dziesmas no Buntebarta  un Loskīla krājumiem; 2) fragmentāri norakstītas un variētas dziesmas no tradicionālajām luterāņu dziesmu grāmatām; 3) iespējams, pašu rakstītāju sacerējumus vai kādas citas rokraksta dziesmu grāmatas sacerējumus. Par Brāļu draudzei raksturīgo kristocentrismu liecina Pētera Brača pierakstītās dziesmas Medzūlā ap 1845.gadu, viņa rīta un vakara dziesmās joprojām nav neviena pasaulīga tēla, tikai lūgšanas tīt domu pavedienu ap Pestītāja tēlu, fragments no Rīta dziesmas:

Lai Jēzus sānu zīme / Man spīd kā spoža saule / Priekš acīm visu dienu, / Līdz kamēr gulēt iemu .

Un Vakara dziesma: Lai mums naktī sapnī rādās Jēzus šķelta sirsniņa, viņa dārgais nāves ģīmis un tās naglu rētiņas [..] Tad, kad miesas dusēs mierā / Dvēsle jauki līksmosies, / Baudīdama Jēzus prieku, / Saldi atspidzināsies[16].

Arī senākā zināmā latviešu sacerētā dzejoļa autors ir hernhūtietis, audējs

Ķikuļa Jēkabs (1740-1777 vai 1778). 1777.gada rudenī zemnieku nemieru laikā viņš nokļūst Pēterburgā, kur viņu apcietina un soda. Ķikuļa Jēkabs ir uzrakstījis divus sūdzību rakstus un divas dziesmas – veltījumu ķeizarienei un otru – personīgu pārdzīvojumu pilno “Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesmu, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777.gadā taisītu”[17]. Tekstos jūtama garīgām dziesmām raksturīgā stilistika, daudz deminutīvu, formas ziņā tās abas sacerētas pēc luterāņu dziesmu parauga.

Hernhūtiešu ģimenē dzimis arī latviešu dzejnieks Jānis Ruģēns (1817-1876). Viņa sacerējumos krustojas dziļi garīgi pārdzīvojumi un nacionālās atmodas idejas. Ruģēns ir brīvi atdzejojis latviski vācu dzejnieka J.V.Millera poēmu “Hiob. Dramatisches Gedicht” (1850). Tās sižets balstīts Vecās Derības Ījaba grāmatā, taču Ruģēns poēmas tekstu variējis un papildinājis, līdzās reliģiskām refleksijām cilājot arī sociālā taisnīguma un vienlīdzības jautājumus. Ruģēna “Ījaba stāstus” aizliedz publicēt, tomēr tā izplatās rokrakstos un kļūst par vienu no visvairāk latviešu pārrakstītajiem tekstiem (saglabājušies deviņi eksemplāri)[18].

Tomēr par tiešām Brāļu draudzes dziesmu ietekmēm latviešu dzejā runāt grūti.  Hernhūtisms neapšaubāmi veicina reliģisku refleksiju, tieši no hernhūtiešu ģimenēm nākušo rakstnieku dzejā garīgas tēmas veido būtisku viņu daiļrades daļu, bet gandrīz vienmēr tie ir vispārīgi ar kristīgo ticību vai ar ticību vispār saistīti jautājumi, ne tieši specifiski hernhūtisma problemātikas atklāsmes. Līdzīgi arī stilistiski nav iespējams šķirt, vai konkrētajās dzejas rindās atspoguļojas piētistu, hernhūtiešu vai vienkārši sentimentālismam raksturīga izjūta. Citādi tas ir latviešu prozā, kurā Brāļu draudze ienes jaunu tipāžu – t.s. sirdsšķīsto cilvēku, kas ir dievbijīgs, pazemīgs, piedodošs un uztver ciešanas kā pašsaprotamu laicīgās dzīves daļu ceļā uz debesu valstību.

Daļai 19.gadsimta latviešu inteliģences Brāļu draudze kalpo kā morālo vērtību avots, kā pašapziņas devēja un līdz ar personiskās dievbijības kopšanu liek saglabāt tieksmi uz refleksiju visas dzīves garumā, tomēr viņu tālākie ceļi ved prom no Brāļu draudzes stingri vilktajiem rituāla rāmjiem šāda izteikti hermētiski noslēgta modeļa veidā, un te var minēt dvēseliskos romantiķus un sapņotājus latviešu rakstniekus Jāni Ruģēnu, Ausekli, Apsīšu Jēkabu, vēlāk Eduardu Veidenbaumu, Jāni Poruku un Kārli Skalbi.

Māra Grudule

[1] Rakstā izmantota publikācija: M.Grudule. Mēs šeitan esam viesi. (Wir sind hier Gäste). Einblick in lettische Gesangbücher der livländischen Brüdergemeine. In: Unitas Fratrum. Zeitschrift für Geschichte und Gegenwartsfragen der Brüdergemeine. H. 65-66, Hrsg. R.Kröger u.a. Herrnhut: Herrnhuter Verlag, 2011, S.133-149.

[2] Gvido Straube. Latvijas brāļu draudzes diārijs. Rīga 2000, 54.lpp.

[3] Grāmatā un vairākos avotos norādītais dziesmu skaits 234 neatbilst patiesībai – krājumā iekļautas divas dažādas dziesmas ar nr.140; turpmākajos izdevumos šī kļūda labota.

[4] Valdis Tēraudkalns. Kultūru krustpunkti Vidzemes brāļu draudzes darbībā 18. un 19.gadsimtā. No: Deniss Hanovs (red.). Atcerēties, aizmirst, izdomāt. Kultūru un identitāšu biogrāfijas 18.-21.gs.Latvijā. Rīga 2009, 144.lpp.

[5] [..] in den Jahren zwischen 1739 und 1744 entstanden die wichtigsten liturgischen Formen, die sich nicht mehr am Meßformular orientierten wie der lutherische Gottesdienst. Sie wurden aus dem Ambrosianischen Lobgesang, dem Te Deum laudamus, oder dem in der lutherischen Kirche gebräuchlichen Gebet der Litanei weiterentwickelt. In: Dietrich Meyer, Zinzendorf und die Herrnhuter Brüdergemeine, Göttingen 2000, S.51-52.

[6] Hans Schneider. Nicolaus Ludwig von Zinzendorf als Gestalt der Kirchengeschichte, in: Dietrich Meyer/ Paul Peucker/ Karl-Eugen Langenfeld (Hrsg.). Graf ohne Grenzen. Leben und Werk von Nikolaus Ludwig Graf von Zinzendorf, Herrnhut 2000, S.26.

[7] Dietrich Meyer, Zinzendorf  (sk.5.atsauci), S.54.

[8] Anhang XII (1743)  und .Zugaben 1.-4. (1746-1748) zu Christliches Gesang=Buch, der Evangelischen Brüder=Gemeinen von 1735 zum drittenmal aufgelegt und durchaus revidirt Zu finden in obbgesagten Gemeinen 1741.

[9] Joseph Th. Müller. Hymnologisches Handbuch zum Gesangbuch der Brüdergemeine. Herrnhut, 1916.

S.34.

[10] Ir zināms, ka vismaz trīs viņa dziesmas ir tulkojumi: „Kristus Jēriņš esmu es” no Maria von Hayn „Weil ich Jesu Schäflein bin”, „Labu dienu, mieru, veselību” no N.L.Zinzendorf „Gute Tage, Friede und Gesundheit” un „Kad es nākšu, kur tie dzīvo” no nez.autora „Wenn werd ich nach Zion kommen”.

[11] Piem., Gesangbuch der Evangelischen Brüdergemeine. Hamburg, 1982, nr.977,2;  1039,2.

[12] Pirmās piecas dziesmas publicētas „Pielikumā no citām jaunām dziesmām”[..] grāmatā: Latviska dziesmu grāmata, iekš kā tik labi tās aprastas, kā ir citas jaunas sataisītas garīgas dziesmas ir Dieva draudzībā mājas dziedamas. Rīga 1756.

[13] Latvijas Nacionālā bibliotēka, LNB RXA 155,81

[14] Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs, CVVM  VN 13579

[15] Kārlis Tarziers, Andrejs Tarziers. Peršiņu grāmatiņa. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Retumu nodaļa, Nr. 82,1, 5197, Druviena 1878-79.

[16] P.Bračs. Slavas dziesmas un kādas liturgies… Nezināmas rokas noraksts. 1849.g. Medzūlā. Latvijas Nacionālā bibliotēka, RX/35 1,30

[17] Ķikuļa Jēkabs. Dziesmas. Rīga: Liesma, 1982.

[18] Poēma publicēta 1939.gadā, sīkāk par to: Aleksejs Apīnis. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19.gadsimtā. Rīga: Liesma, 1987, 112.-119.lpp.

Nosaukums Datējums
19. gs. 2. puse
1849
1893-1894 un vēlāk
Pirms 1889
1883
loading_gif