Starp nozīmīgākajiem brāļu draudzes celsmes literatūras tekstiem minams Banjena darba “Svētceļnieka gaita” tulkojums “Tas ar acīm redzēts ceļš uz debesīm”, kā arī Johana Heinriha Junga-Štillinga (Jung-Stilling, 1740–1817) darba “Ilgas pēc mājām” (Das Heimweh, 1794–1796) tulkojums “Noraksts un ziņa tās debess un viņas dzīvošanas” un Hansa Engelbrehta (Engelbrecht, 1599–1642) darba “Braunšveigas Hansa Engelbrehta brīnumainais darba un dzīves gājums” (Hans Engelbrechts von Braunschweig wunderbarer Beruf und Lebens-Lauf, 1767) tulkojums “Tie dzīvības notikumi no tā Anča Eņģeļbrekta”. Jāpiebilst, ka šie tulkojumi ir ievērojami saīsināti un pārstrādāti. Līdzās tiem minami mazāka apjoma darbi, kas aizgūti gan no vācu hernhūtiešu sacerējumiem, gan arī no tādiem avotiem, kas nav saistīti ar hernhūtismu, piemēram, 1824. gadā dibinātās Latviešu literārās (draugu) biedrības (Lettisch-literärische Gesellschaft) žurnāla Magazin.

Laikā, kad tapa šie rokraksti, latviešu lasītājiem jau bija pazīstama daiļliteratūra no iespiestajām grāmatām, piemēram, Gotharda Frīdriha Stendera (Stender, 1714–1796) stāsti un fabulas. Taču šī bija galvenokārt laicīga satura literatūra, kurā bija attēloti ikdienišķi notikumi, no kuriem atvedināta racionāla pamācība. Celsmes literatūras stāsti būtiski atšķīrās no racionālās apgaismības prozas. Tos tulkoja vai pārrakstīja nevis luterāņu mācītāji, bet gan zemnieki – draudzes locekļi – paši. Nereti šos stāstus raksturo juceklīgs un haotisks izklāsta veids. Tas liecina par grūtībām, ar kādām saskārušies autori vai pārrakstītāji, mēģinādami pārvarēt problēmas, kuras radījušas nepieciešamība skaidri izteikties. Emocionālā, pat eksaltētā izteiksme piešķir šiem tekstiem autentiskumu, rada izjūtu par saviļņojumu un afekta stāvokli un atgādina, ka reliģisku pārdzīvojumu varēja sniegt ne vien šo tekstu lasīšana, bet arī pati sacerēšana vai pārrakstīšana. Turklāt šie stāsti ne tikai ļāva gremdēties garīgā eksaltācijā, tie iztēlē stiprināja arī saikni ar citiem kristiešiem.

Alegorija “Tas ar acīm redzēts ceļš uz debesīm” bija veltīta kristieša ceļam no šīs pasaules nākamajā, izsekojot iekšējam pārdzīvojumam, atsakoties no laicīgajām vērtībām, savukārt Junga-Štillina darbs, kas bija tapis Banjena ietekmē, aprakstīja elles, šķīstītavas un paradīzes vīzijas. Šiem tekstiem raksturīgi, ka galvenā darbība norisinās iekšējā – dvēseles pasaulē –, tāpat tos caurvij cilvēka pārdzimšanas ideja, kam līdzās minama misticisma pārstāvjiem raksturīgā pārliecība, ka ticīgajam jāizjūt Jēzus ciešanas, lai varētu ar viņu identificēties. Tas panākams ar ilglaicīgu askēzi, kuras laikā māceklis iziet cauri mistisku atklāsmju skolai un ciešanu pieredzei. Piemēram, stāstā “No jauneklīša un no tā piļģera un aitiņas” tiek attēlots svētceļnieka ceļojums uz Jeruzalemi un tikšanās ar jaunekli, kurš vada dzīvi jēra meklējumos. Šis stāsts ir alegorija par Jēzus dzīvi, ar kuru aicināts identificēties ikviens kristietis. “Kamēr es to pazudušu aitiņu esot dabūjis un viņu līdzi mājās nesis, nu esmu jau pēc viņas meklējis daudz gadus un nevaru nemaz atrast un cieti dabūt, ka tu jau pats to redzi, ka manas kājas no skriešanas sagānītas un ar asinīm, un mana miesiņi visa ir noplēsta no ērkšķiem,” jauneklis stāsta. “Pats es esmu noguris un piekusis, un tur klāt ar lielām sāpēm noskumis un bēdīgs, bet es to visu gribu paciest, kad tik es manas kājas ar pats noskrietu un manas acis iz manas galvas būtu izraudājis, kad tik vien es manu aitiņu varētu dabūt.” Gan šajā, gan citos stāstos redzams, ka attēlotie notikumi un personas ir alegoriski, savukārt valodā jaušama hernhūtiešu tēlainība, saistot mokošo garīgo pieredzi ar Jēzus fizisko ciešanu detalizētu attēlojumu.

Stāstā “Vērā liekami atgriešanas stāsti no Jūdu bērniem”, kas, iespējams, balstīts Junga-Štillinga darbā, tiek attēlota trīs ebreju meiteņu emocionālā izvēle pāriet kristietībā, no kuras viņas neatsakās pat tad, kad mācītājs pūlas viņas atrunāt, aicinot cienīt ģimenes reliģiju. Reliģiskais pārdzīvojums ir spēcīgāks par ģimenes saitēm, un meiteņu garīgajā pieredzē redzama hernhūtiešu apcerējumiem raksturīgā eksaltācija, kad, piemēram, tiek aprakstīts, kā “bērni dabūja ko no driķētām grāmatām vienu pašu lapiņu kur Jēzus vārds bija iekšā viņi gan nemācēj lasīt bet tik drusciņu pratuši tad viņi lapiņu ta dārga Jēzus vārda ir ar karstām asarām skūpstījuši tik dārga bija viņiem tas vārds ta Kunga Jēzus un kad kādu grāmatiņu dabūja tad gāja un gauži meklēja tur iekšā viņi to Jēzus vārdu un kad atrade tad ar abām rokām grūde To dārgu Jēzus vārdu pie mutes un pie savām krūtīm un no mīlestības asarām tecēja no iedegšanas un jūšanas no tā Kunga Jēzus tad nu tapa tie bērni iekš mācīšanas ņemti un tie mācītāji un vēcākie gāja ar sāpēm uz māju un no tiem tiesas kungiem tapa pavēlēts tos trīs bērnus iekš mācīšanas iekš kristītu ļaužu ticības mācīt tiem bērnu vecākiem ka arī citiem jūdiem tapa tā vaļa dota iekš to baznīcu nākt.” Šis stāsts neved pie tālākiem vispārinājumiem par toleranci vai konversiju, bet aicina lasītāju līdzpārdzīvot kristīgā aicinājuma pieredzi. Uzmanību saista arī šī stāsta sentimentālā poētika. Stāstā netiek diferencēta privātā dzīve (realitāte) no reliģiskās dzīves īstenības, arī atteikšanās no ģimenes dzīves, īpašuma un izvēles brīvības. Celsmes literatūra atklāj, ka hernhūtiešu mierīgā un harmoniskā dzīve, kā rakstīja Johans Volfgangs fon Gēte (Goethe, 1749 –1832) darbā “Poēzija un īstenība”, ir tikai ārēja. Kā redzams šajos stāstos, realitātē misionāru darbs prasīja lielu piepūli.

Atšķirībā no Stendera tradīcijā tapušās daiļliteratūras, brāļu draudzes stāstos velti meklēt racionālu pamācību, kas atvedināma no aprakstītajiem notikumiem, tāpat brāļu draudzes stāstiem ir svešs apgaismības priekšstats par racionālu un sakārtotu pasauli. Šo stāstu centrā ir reliģisks pārdzīvojums un kristieša dzīve pasaulē, kas ir ciešanu pilna. Tajos atkārtojas pārdomas par grēku un par to, ka Dieva ceļi ir neizdibināmi, par novēršanos no laicīgās pasaules un samierināšanos ar to, par elles ciešanām un aizkapa dzīvi, arī Jēzus dzīves pārstāsti un apokaliptiskas vīzijas, kurās zūd robežas starp iztēli un īstenību. Liela nozīme reliģiskā pārdzīvojuma apjausmā ir personīgām attiecībām ar Jēzu, tieksmei pēc iztēlota fiziska kontakta un intimitātes šajās attiecībās. Šeit iezīmējas pretstats apgaismības koncepcijām, t. i., vēlme reliģisko pārdzīvojumu sasniegt vienotā veselumā – caur iztēlotu fizisko kontaktu, nevis caur atsevišķām detaļām. Celsmes literatūras stāstu tēlainību ir ietekmējusi Vecās un Jaunās derības valoda, tāpat liela nozīme ir hernhūtisma simboliem, piemēram, jēra tēlam. Misticisms vedina domāt arī par viduslaiku kristīgo leģendu ietekmi, kas ļauj stāstos atbrīvoties eksaltētai iztēlei. Nozīmīgākais celsmes literatūras iespaids bija pieaugoša uzmanības pievēršana iekšējai dzīvei un personiskajam pārdzīvojumam, kas mudināja apzināties savu individualitāti. Kontekstā ar citiem brāļu draudzes rokraksta literatūras žanriem celsmes literatūra ietekmēja daiļliteratūras pirmo aizmetņu nostiprināšanos un līdzās reliģiskai rakstīšanas un lasīšanas pieredzei ienesa šajā procesā arī izklaidējošus elementus, tā pakāpeniski paplašinot priekšstatu par lasīšanu.

Sanita Briežkalne, Pauls Daija