Brāļu draudzes kultūrvēsturiskā nozīme. Stāsta vēsturnieks Gvido Straube.
Avots: SIA “HansaMedia”
Brāļu draudzes kustības idejas un rokraksta grāmatniecība. Stāsta vēsturnieks Jānis Krēsliņš
Video: Jevgenijs Sisojevs, Toms Taukulis
Vārds ir dzīvība (ja to atbrīvo)
Iesākumā bija vārds. Gadu gaitā tas piedzīvojis daudz izmaiņu.
Vārda mediālā pārvērtība 18. gadsimtenī radikāli izmainīja Vidzemē pastāvošo saziņas kultūru. Vārda jaunais iesaiņojums radīja šķietami neapmierināmu, reizēm pat grūti izprotamu vajadzību pēc nepārtrauktas saziņas visdažādāko ļaužu starpā. Pat starp tādiem, kas iepriekš viens otram bija bijuši gluži sveši. Apmēram tā, kā šodienas digitālajā sabiedrībā.
Tā nebija tikai uzdrošināšanās, kas ļāva ļaudīm spert soli iepretim citiem. Sazināšanās vēlme bija kļuvusi par sava veida atkarību. Atkarība, kas mudināja meklēt un apņemt arvien plašākus ģeogrāfiskus apmērus.
Šāda savstarpēja saziņa un tīkļošana lika kalniem atkāpties un pakalniem šaubīties.
Šo pārvērtību straujums un tīklu aptverošais raksturs mudina mūs jautāt, vai medijs, vai pati sazināšanās nebija kļuvusi svarīgaka par tās saturu? Vai pestīšana, pēc kuras šī tīkla dalībnieki tiecās, varbūt nesakņojās tieši šajā saslēgtības izjūtā? Vai Dieva mīlestība neizpaudās visskaidrāk šajā tīkļošanas nodarbībā?
Šajā jaunajā saziņā un šīs jaunās pasaules celšanā varēja piedalīties katrs. Un šai saziņai nebija skaidru robežu. Šim jaunajam medijam bija vienojošs un saliedējošs spēks. Tas neatsvešināja sabiedrības locekļus vienu no otra; tas nesadrumstaloja pašu sabiedrību.
Šai saziņas virpulī un mediju atspulgā sabiedrība, kas savā būtībā bija sadrumstalota, pēkšņi šķita saliedēta un savienota.
Rakstītajam un iespiestajam vārdam nebija bijis tāds spēks. Tas bija būtiski izmainījis sabiedrības saziņas tempu, bet vienlaikus arī pasvītrojis šo atsvešinotības izjūtu.
- tas bija sasniedzis visnotaļ lasītpratējus
- tas bija piesējis tā patērētāju pie fiziska priekšmeta, kuru tikai retais varēja turēt savās rokās
- tas ne vienmēr bija bijis viegli pārnēsājams vai visās bēdās valkājams
- tā iegādāšanās bija prasījusi savus līdzekļus
- tas nebija bijis viegli papildināms un piemērojams individa vajadzībām
- tā saturu bija bijis viegli kontrolēt.
Mutiski izteiktais vārds, savukārt, bija saturējis neaptveramu spēku, bet tam bija tieksme izgarot, saziņas partneriem šķiroties.
Tikai retu reizi mutiska saziņa bija sniegusies pāri pagasta robežām. Trūka pārnesamības. Iespiestais teksts bija pārnesams, bet tam trūka mutiskās saziņas dzīvīguma un neparedzamības.
Tādēļ vārds bija jāatbrīvo. Vēsturiskā pieredze rāda, kā šādu vārda atbrīvošanu vislabāk panāk
- izmainot tā platformu – vai veidu, kā pie šī vārda piekļūstam
- izmainot veidu, kā mēs to lietojam saziņā ar citiem.
Šāda vārda atbrīvošana novērojama arī 18. gadsimta Vidzemē. To panāca vārda demokratizācija, kas pavēra piekļuvi jaunām saziņas platformām. Tāpat kā šodien, kad pieejamību digitālajiem saziņas tīkliem uzskatām par pašsaprotamu, nevis kā privilēģiju šauram sabiedrības slānim.
Brāļu draudzes vidē, jaunām saziņu platformām attīstoties, mutiskais vārds ieguva pārnesamības īpašības un rakstītais vārds vieglumu, dzīvīgumu un neparedzamību.
Pats vārds savā būtībā neizmainījās, tikai tā iesaiņojums un, līdz ar to, tā emocionālā iedarbība.
Jauno iesaiņojumu nepieciešamība radās, pašam vārda patērētājam izmainoties. Ārējais iesaiņojums bija cieši saistīts ar jauna ES radīšanu.
Šis jaunais ES nedzima vienatnē, iekšēju procesu rezultātā, bet gan sabiedriskā telpā, katram individam sevi publiskojot. Bija jānodrošina platforma šī jaunā ES izskanēšānai plašumā. Tāpat kā citu līdzīgu jaunu ES balsu uztveršanai. Neviļus ir jādomā par šodienas tieksmi sevi atklāt un publiskot.
Sevi publiskot var vienīgi tas, kas dziļi ieskatījies sevī. Šis jaunais ES sevi neuztvēra kā nenozīmīgu putekli lielajā pasaulē, bet kā vērā ņemamu un iedarbīgu zobratu visas Dieva radības attīstībā.
Tādēļ arī katra individa ceļš pie Dieva atklāsmes bija nozīmīgs un vērā ņemams.
Sevi publiskojot, sevi atklājot citu priekšā, dzima šī jaunā pašizpratne.
Šim sevis apzināšānas procesam bija nepieciešama sava dokumentācija. Dokumentējot savas pārvērtības plašākai saimei – ar savas biogrāfijas, savas dzīves dienas grāmatas, sastādīšānu, katrs piedalījās jaunas pasaules radīšānā.
Šī pašatklāsme bija daudzplākšņaina. Atklājot savu īpatnību, noskaidrojās katra Dieva bērna līdzvērtība.
Individualitāte izrādījās pretrunīga. Jo dziļāķa bija individa pašizpatne, jo vairāk individs līdzinājās saviem brāļiem un māsām.
Šī līdzība bija tika dziļa, ka pat dzimumu atšķirības kļuva maznozīmīgākas.
Sieviete bija pielīdzināma vīrietim, ar vienlīdzīgām tiesībām un ar vienlīdzīgu pienākumu sevi publiskot.
Tieši šī atklātā saziņa apstprināja šo vienlīdzību.
Bet lai to izjustu, bija nepieciešams tikties ar citiem. Tādēļ arī vārdam bija jābūt kustīgam.
Sazināties varēja vislabāk, vienkāršojot vēstījamo. Lejuplādet visefektīgāk varēja to, kas īss, kas pats no sevis, bez īpasas kalšanas iesedās atmiņā.
Brāļu draudzes saziņas telpu raksturo šis īsums. Ar Dieva vārdu var sadraudzēties vislabāk nevis garos lasījumos, bet gan lozēs, twitterlīdzīgos izteikumos.
Jo īsāka vēsts, jo mehaniskāks kļūst viss process.
Un īpatnējā kārtā, tieši šī vārda mehāniskais raksturs nodrošināja tā dzīvīgumu; tā īsums tā iegaumēšanu.
Saziņas telpā, kurā valdīja kodolīgums un īsums, saplūda mutiski izteiktais un saklausītais vārds ar rakstīto. Dzirdētais ieguva savu grafisko atbilstību tekstā. Lasītprasme nebija vairs kodu atšifrēšana vai sarežģītas pareizrakstības rezultāts, bet gan dzirdētā vizualizācija.
Rakstīšana, savukārt, šī vizuālā tēla atdarināšana. Lasīt un rakstīt iemācījās klausoties. Vairs nebija īpašī jāmācās lasīt, tas notika tikpat kā pats no sevis.
Kodolīgums caurstrāvoja visu brāļdraudzisko saziņas telpu.
Jo īsākas vārdu vienības, jo vieglāk apiet cenzūras ierobežojumus. Jo kompaktāks tā iesaiņojums, jo mazāka atkarība no iespiesta teksta.
Katrs varēja kļūt par savu rakstvedi. Tādejādi ar roku rakstītais vārds ieguva lielāku iedarbību nekā iespiestais. Ja iespiestais vārds smagnējs, ar roku rakstītais viegls. Ne tikai viegli pārnēsājams un izplatāms, bet arī ražojams. Tintei izžūstot, vārds tūlīt uzsāka savu lidojumu saziņas telpā. Vārda apgriezieni desmitkāršojās. Viss notika zibeņtempā.
Un zibeņtempā tas pats vecais Dieva vārds bija ieguvis jaunu dzīvību, kustību un klātesamību, katram to izsakot, pierakstot, nosūtot. Un līdz ar to katrs varēja tam Kungam dziedāt jaunu dziesmu.
Jānis Krēsliņš
