Hernhūtiešiem ir svarīgas personīgas attiecības ar Dieva Dēlu un pilnvērtīgās attiecībās būtiska nozīme ir emocionālai, jeb sirds attieksmei. Līdz ar to Brāļu draudzes runas ir izteikti kristocentriskas, tāda ir arī visa teoloģiskā mācība. Galvenais atskaites punkts hernhūtiešu teoloģiskajā domā ir pats pestīšanas notikums pie krusta Golgātas kalnā. Brāļu un māsu izpratnē arī viņi ir līdzvainīgi Kristus nāvē, jo grēkojot viņi ir bijuši iesaistījušies tajā „pusē”, kura Pestītāju nogalināja. Tomēr neskatoties uz ienaidu, ko viņi izrādījuši, un pārestību, ko nodarījuši, Jēzus arī viņus, „nabaga grēciniekus”, savās nevainīgās asinīs nomazgā baltus un piedod visus grēkus.
Latviešu hernhūtiešu garīgajā praksē ļoti liela nozīme bija personīgai pieredzei attiecībās ar Pestītāju, kas bieži bija saistīts ar kardinālu personīgās vērtību sistēmas u visa dzīvesveida maiņu. Šo garīgo pieredzi apzīmēja kā „modināšanu”. Par iemeslu tam bija arī garīgi uzrunājošas svētrunas.
Vairākus izcilus sacītājus min Matīss Kaudzīte savā grāmatā „Brāļu draudze Vidzemē”: „Otru saiešanu uzcēla 1830.g. Dzērbenes Dolēs. /…/ Pie šās mājas iesvētīšanas dziedāja vispirms Raunas vecais skolmeistars, Gaiķe tēvs, to pantiņu: „Kungs Jēzus, kas tev uzdomā.” Arī šis pats „vecais Gaiķis” tiek vēl šodien daudzināts par slavenu runātāju.” [1]
Kā izcilāko 19.gs. svētrunu teicēju Kaudzītes Matīss min Aumaņu Anžu no Dzērbenes. Ilustrējot viņa runas spējas, viņš raksta: „Tad teicis Āraišu mācītājs Kēbers, kā saiešanu draugs uz dažiem, „kam spēks virs savām lūpām,”[2] ja arī citiem neatļaujot runāt no galvas, tad lai neliedzot jel Aumaņam to. Pirmā svētdienā pēc tam turējis Aumanis tik dedzīgu runu un lūgumu, ka, tā sakot, paši Jaunītes kambara pamata akmeņi tikuši kustināti./…/ Kad par viņu runā, kā par saiešanu vīru, tad jāsaka, ka gan laikam grūti, vaj pavisam nav iespējams starp saiešanu kopējiem atrast viņam līdzīgu, – viņš paliek arvien, vārdos un darbos, nepārspēts no neviena. Starp tā laika saiešanām latviešos nav gan laikam nevienas, kuras Aumanis nebūtu apmeklējis. Tai ziņā viņš pats sevi līdzinājis daudzkārt sēņotājam. Tad, kad kādreiz (laikam1834.g.) bij saiešanās aizliegts dziedāt, viņš teicis: „Lai slēdz mājas, bet Dieva lauka mums neviens neaizslēgs un mēs slavēsim viņu šai viņa paša lielā ēkā joprojām.”[3] Atkal citam, kurš gaudies, ka Dieva vārdu izmācīšanās maksājot daudz naudas: „Jā, jums pašiem tie Dieva vārdi daudz maksā, tāpēc jūs arī nevarat dot viņu par velti, bet mēs esam viņus par velti iemantojuši un tāpēc arī dodam tos par velti pilnām saujām.”[4]”[5]
Svētrunu teikšana ir nemateriālās kultūras mantojuma sastāvdaļa, tādēļ ar lielu laika distanci grūti pētāma. Tomēr bez šaubām, ka patstāvīga domas sistematizēšana un tās loģisks un publisks izklāsts izkopa latviešu zemnieku un amatnieku inteliģenci. Publiska runa ikvienā sabiedrībā ir būtisks priekšnosacījums tās pašorganizācijas procesos.
Gundars Ceipe
[1] Kaudzīte, Matīss: Brāļu draudze Vidzemē. Rīga 1877, 72.lpp.
[2] Acīmredzot, jāsaprot, ka spēks ir vārdos vai galvās.
[3] Visa dzīvā daba latviešu hernhūtiešu uztverē bija Dieva nams, svētnīca, templis. Brāļu draudzes garīgums latviešos veidoja emocionāli tuvas attiecības ar radīto pasauli, dabu.
[4] Šī saruna notika ar studētu teologu, luterāņu mācītāju.
[5] Kaudzīte, Matīss: Brāļu draudze Vidzemē. Rīga 1877, 74.lpp.
