|
Krancs, Dāvids (Cranc, 1723–1777). Stāsti no tās vecas brāļu draudzes. Stāsti no tās atjaunātas brāļu draudzes. Dāvida Kranca grāmatas Alte und neue Brueder-Historie oder kurz gefaßte Geschichte der Ewangelischen Brueder-Unitaet in den aeltern Zeiten und insonderheit in dem gegenwaertigen Jahrhundert. Barby, 1771. vai 1772. gada konspektīvs tulkojums ar atsevišķiem tulkotāja iestarpinājumiem (interpolācijām). Saglabājies trīs norakstos, kuri glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā (LNB RX35, 1, 50).
Noraksts, veidots starp 1799. (ūdenszīme) un 1801. gadu Cēsu apkārtnē. Lokalizēts, to grafiski salīdzinot ar rokrakstu Cincendorfs, L. N. Tie stāsti to dienu tā cilvēka dēla virs zemes (..). [Cēsu apkārtne], 1801. (LNB RX 35, 1, 1). Iesiets koka vākos, kas apvilkti ar zaļgani pelēku tapešu papīru, uz kura atainots tumši zils un melns ziedu ornaments. Papīrs ar ūdenszīmēm, starp tām arī gadskaitlis “1799”. 46 lapas, 17×10,5 cm.
Satura ziņā minēto latvisko versiju salīdzinot ar Kranca grāmatas oriģinālu, redzams, ka tulkojumam no nosacītās “pirmās” daļas jeb “Vecās brāļu draudzes vēstures” izmantoti tikai 2–3 pirmie katras nodaļas teikumi, pārējo īsi pārstāstot. Savukārt otrajā daļā – “Stāsti no tās atjaunātas brāļu draudzes” – izmantota vienīgi Kranca oriģināla otrās daļas otrā nodaļa, kas stāsta par morāviešu brāļu apmešanos grāfa Nikolausa Ludviga fon Cincendorfa muižā Bērtelsdorfā (Saksijā), Hernhūtes kolonijas dibināšanu un hernhūtisma organizatoriskajiem aizsākumiem. Hronoloģiski tā aptver laika posmu no 1700. līdz 1727. gadam.
Tulkotājs apzināti vairījies no politisko notikumu detalizācijas, politisko un garīgo līderu personvārdiem, ģeogrāfiskajiem nosaukumiem, kā arī svešvārdiem, pilnīgi loģiski spriezdams, ka lasītājam, respektīvi, klausītājam – latviešu zemniekam – tie varētu būt grūti uztverami. Gadījumos, kad tomēr lietoti cittautu personvārdi vai svešzemju ģeogrāfiskie nosaukumi, tie sagrozīti līdz nepazīšanai, tā ka dažreiz bez salīdzināšanas ar oriģinālu nav pat nojaušams, par ko tiek runāts.
Saturiski būtiskas novirzes no Kranca oriģinālteksta latviskajā konspektīvajā tulkojumā nav konstatējamas, izņemot divas epizodes: teksta sākuma daļā (3. lpp.) pieminēta čehu kņazienes (“Ķēniņene”) – Sv. Ludmila (Svatá Ludmila, 860–921) – noslepkavošana. Saskaņā ar latvisko versiju kņaziene noslepkavota kopā ar dēlu un vedeklu: “Tā Ķēniņene tapa ar savu dēlu un viņa Gaspažu iekš Baznīcas no šusti”. Kranca oriģināltekstā, kas pilnībā sakrīt ar vēsturisko patiesību, šis notikums attēlots šādi: “Die verwittwete Herzogin wurde auf Anstifften ihrer Schwiegertochter Drahomira in der Capelle erdrosselt” (Hercogienes atraitne pēc viņas vedeklas Drahomiras pamudinājuma tika kapelā nožņaugta).
Otrs pārpratums attiecas uz Ludmilas mazdēla Sv. Vaclava (Svatý Václav, 907–935/36), kā minēts Kranca oriģinālā „Ihr Enkel Wenzeslaus”, radniecības formu, proti, latviskajā tulkojumā viņš nosaukts par “znotu”. (Turpat) Tā kā līdzīgas kļūdas turpmākajā tekstā nav sastopamas, jāpieņem, ka pārpratums nevarēja rasties tulkotāja slikto latviešu valodas zināšanu dēļ. Ticamāk, šajā vietā pirmtulkojumā vai kādā no tā norakstiem bijis defekts, slikti salasāma vieta vai arī norakstītājs šo teikuma daļu pārpratis. Zīmīgi, ka šādas pašas kļūdas sastopamas arī abos pārējos minētā sacerējuma norakstos: Pētera Baidiņa krājumā (LNB RX35, 3, 5) un Gusta Ēversa krājumā (LNB RX35, 3, 3). Tas ļauj izvirzīt pieņēmumu, ka visi trīs noraksti veidoti no tekstiem, kam visiem bijis viens pirmavots – arhetipiskais tulkojums vai tuvas paaudzes noraksts no tā. Tādēļ apšaubāma šķiet hipotēze, ko izvirza Aleksejs Apīnis, ka noraksts, kas gatavots pēc 1798. gada, domājams, ap 1801. gadu (LNB RX35, 1, 50), esot vecākais[1]. Uz viņu atsaucas arī Pāvels Štolls.[2]
Šķiet, tuvāks patiesībai būs pieļāvums, ka starp tulkotāja pirmrakstu un eksemplāru LNB RX35, 1, 50[3] vēl pastāvējušas 2–3 norakstu paaudzes un Apīņa doma, ka minētais eksemplārs ir “vecākais noraksts”, koriģējama uz – “vecākais noraksts no tiem, kas saglabājušies”.
Būtisku interpolāciju, kas izvirza jautājumu par tulkotāja personisko attieksmi pret Dāvida Kranca aprakstītajiem notikumiem, satur teksta otrā daļa “Tie stāsti no tās atjaunotas brāļu draudzes”, proti, fragments, kurā iekļauts apraksts par konfliktu, kas 1727. gada martā izceļas starp grāfu Cincendorfu kopā ar viņa piekritējiem, kuri jaundibināto kopienu cenšas pakļaut oficiālā luterānisma centralizācijas principiem, un nesen ieceļojušajiem morāviešu brāļiem, kuri par katru cenu cenšas paturēt no saviem priekšgājējiem mantoto demokrātisko draudzes uzbūvi – tiesības pašiem izvēlēt sev vadītājus. Konflikts samilst tik tālu, ka morāviešu brāļi ir gatavi pat atstāt Hernhūti. Šī ir vienīgā vieta visā latviskajā tulkojumā, kas konceptuāli atšķiras no vācu oriģināla. Krancs, aprakstot konfliktu, nostājas grāfa Cincendorfa pusē, atklājot, cik ļoti grāfs cenšas noskaidrot šķelšanās pirmsākumus, parādot “neaprakstāmu mīlestību, pacietību un toleranci”, un, “gudrā kārtā piekāpdamies viņiem [morāviešu brāļiem] ārējo formu ziņā”, spēj panākt, ka 12. maijā “visi vienojās un apstiprināja statūtus, kas tiem tika nolasīti priekšā”. 1727. gada 12. augustā visi Hernhūtes iedzīvotāji statūtus apstiprina ar saviem parakstiem. (Cranz, 139.–140. lpp.). Tādējādi saderība kopienas iekšienē šķietami tiek atjaunota.
Pavisam citāda aina attēlota latviskajā tulkojumā. Tajā, aprakstot konflikta izlīdzinājuma mēģinājumu, ne tikai norādīts, ka grāfs piedāvājis morāviešiem, “ka tas jau gan labāki būtu, ka viņi savu vecu Brāļu Draudzes likumus gribētu atstāt un pavisam pie Lutera ticības un Baznīcas likumiem savienoties”, bet arī piebilsts, ka viņš “to darīja, no vienas puses, no mīlestības pret savu pašu ticību un, no otras puses, turēja viņš to par vienu vaijadzību sev pašam par labu” (LNB RX35, 1, 50, 41. lp.). Pēdējā teksta Kranca oriģinālā nav, tāpat kā norādes uz to, ka Cincendorfs, pēc tam, kad izmēģinājis visus mierīgos līdzekļus, lieto administratīvo varu: “Kad nu viņš tad tas valdnieks bija un arīdzan tās draudzes forsteris [priekšnieks], tad viņi vairs nedrīkstēja viņam pretī runāt [..].” (Turpat) Tomēr visnozīmīgākā atšķirība ir konflikta atrisinājuma apraksts: ja Kranca oriģināltekstā, kā jau teikts, morāvieši pieņem Cincendorfa piedāvātos statūtus, tad tulkojumā tiek ziņots par lozēšanas sarīkošanu – turklāt tiek izvilkta loze, kas paredz veco morāviešu brāļu draudzes likumu saglabāšanu, – pilnīgi pretēji tam, kas teikts oriģināltekstā.
Secinājums: tulkojums varētu būt izdarīts no kāda morāviešu brāļiem labvēlīgāka vācu teksta (rokrakstā), vai arī kāds morāviešu brāļu draudzes loceklis latviskojis Kranca jau minēto iespiesto tekstu, pievienojot savu versiju par domstarpībām Hernhūtes kopienas iekšienē 1727. gada pavasarī. Šo rindu autoram ticamāks šķiet pirmais pieņēmums, jo, ja kāds (kādi) Cincendorfam opozīcijā esoši morāviešu brāļu draudzes locekļi savu neapmierinātību ar grāfa lēmumu gribēja darīt zināmu arī uz ārpusi, t. i., citās zemēs, jo hernhūtisms jau kopš 18. gadsimta pirmās trešdaļas, kā zināms, bija arī misijas kustība, tad kāpēc gan lai šo nostāju viņi paustu tādā versijā, kas domāta vienīgi latviešiem? Reizē tomēr minētā interpolācija varētu norādīt arī uz latviskā tulkojuma diezgan agrīnu parādīšanos – pat 18. gadsimta 70. gados – neilgi pēc Kranca grāmatas iznākšanas. Patiesi, nebūtu jēgas 18. gadsimta beigās stāstīt par tādiem Hernhūtes kopienas iekšējās dzīves notikumiem šī gadsimta sākumā, kuri sen zaudējuši savu aktualitāti un kuras galvenie dalībnieki jau atstājuši laicīgo pasauli.
Baidiņš, Pēteris (1820/21–?). Brāļu draudžu rakstu krājums Pētera Baidiņa sakopojumā: tīrraksts. Rauna, 1835. LNB RX35, 3, 5.
Pētera Baidiņa krājums, 75.–186. lpp. Raunā, 1836.
Pie minētās glabājamās vienības pievienota Alekseja Apīņa (13.11.1991.) rakstīta izziņa: “Pēteris Baidiņš, Raunas draudzes skolas audzēknis. LVVA 199. f., 1. par., 113. l., 92. lpp. 1834. g. febr. Baižkalna Baidiņā saimnieka Pētera Baidiņa dēla Pēteris Baidiņš, 13 g. vecs, tātad dzimis 1820. vai 1821. g. Viņa vectēvs, šķiet, ir pagasta vecākais (76., 95., 100. lpp.). 1839. g. Pēteris Baidiņš aiziet uz Lipskalnu Trikātas draudzē. 1850. gadā revīzijā netiek uzrādīts, tātad starplaikā aizgājis. Aiziešanas ieraksta trūkst.”
[2 lp. Baidiņa ieraksts: “Tad nu saņemiet Mīļi lasītāji šo Grāmatu ar prieku ko es jums no labas Sirds Rokā domu ne vien par laika kavēkli bet par pamodināšanu saraksti no jūsu Drauga.
Raunas Skolā tai 11 aprill 1836. gadda uz paļaušanu tās Baznicas tiesas priekšniek B. v. Budberg Mācītais G. Berman Otrais priekš. General superdente v. Klodt Grāmatu pārlūkotais K. Napierski.”
Baidiņa krājums starp visām brāļu draudžu rokrakstu grāmatām unikāls ar to, ka fiksēti tā lasītāji, ne tikai nolasīšanas vietas, kā brāļu draudzes “runāšanās”.
Piezīmes par caurlasīšanu.
“Pie Dāvid Berkud [?] šī grāmata bijusi ir cauri lasījis tai 10. apr. 1839.”
“Pie Pēter Ķeppīt ar ir šī grāmata bijusi un ir Cauri lassijis tai 30ta Janvār 1858.”
“Pie Pēter Mazzul [?] ar ir šī grāmata bijusi un ir cauri lasījis tai 13 Februār 1857.”
“Pie Pēter Vītol ir šī grāmata bijusi un irr cauri lassijis tai 20ta September 1863.”
“Pie P. Sziuhrus [?] ar šī grāmata bijusi un ir cauri lasijis 1859. 10ta Mer[rz?].”
“Pie Mikkel Sehling ar ši grāmata bījusi un cauri lassijis. 1867. g. 4. Jullli.”
“Schi grahmata ir no Ohbula [?] pār[taisīta] un atzīta par neģeldīgu tai 10 Novebr. 1872.”
Baidiņa krājumā norakstītajā tekstā “Stāsti no tās vecas brāļu draudzes. Stāsti no tās atjaunātas brāļu draudzes” konstatējamas visas tās pašas interpolācijas un citas īpatnības, kas jau minētajā eksemplārā LNB RX35, 1, 50. Tomēr teksts tajā ir kārtīgāks, salasāmāks un atsevišķos gadījumos arī pilnīgāks, piemēram, tajā atrodams pilns teksts tām lozēm, kas tika izmantotas Hernhūtē 1727. gada 12. maijā, izšķiroties par morāviešu draudzes satversmes saglabāšanu vai arī atteikšanos no tās [174. lpp.]. Protams, arī šeit sastopamas kļūdas svešvārdu rakstībā, piemēram, “reformātu draudze” konsekventi transkribēta kā “Nevormiteru (Neformiteru) ticība”. (120., 182. lpp. u. c.). Nav konsekvences arī vietvārda “Hernhūte” rakstībā.
Ēverss, Gusts (1787-1851). Brāļu draudžu rakstu krājums. B.v., ap 1849. LNB RX35, 3,2.
Gusta Ēversa krājums, 16.2–43. [?] lpp. Viļķenē, 1845.
No visiem trim minētā teksta variantiem ir vispaviršākais, kļūdainākais un vistālākais no pirmtulkojuma.
Edgars Ceske
[1] Apīnis, A. Neprasot atļauju. Rīga: Liesma, 1987. 25. lpp.
[2] Štolls, P. Latviešu kultūra un brāļu draudze. Rīga: u. c., 2016. 243. lpp.
[3] Krancs, D. Tie stāsti no tās vecas brāļu draudzes. Tie stāsti no tās atjaunotas brāļu draudzes: Brāļu draudzes vēstures tulkojums no vācu valodas, noraksts. B. v., [ap 1797].
